Reti kad varu atcerēties, ka sestdienas pēcpusdiena mani pieķertu tik nesagatavotu. Atnācu mājās no veikala, maisiņā pile laima, garšvielas kebabam, un ziņa no sievas, ka viņa ar draudzenēm nolēma palikt Jūrmalā līdz svētdienai. Nu labi. Paliku viens ar kaķiem un skaidru apziņu, ka vakars būs garš.
Es strādāju par sistēmu administratoru, tāpēc mana dzīve pa dienām ir pilna ar kļūdu meklēšanu, testiem un loģikas ķēdēm. Vakari gan bieži izskatās pēc eksperimenta. Tāpēc, kad pie kafijas bļodas pamanīju vecu e-pastu no online kazino, es nespiedu ''Izdzēst''. Man kļuva ziņkārīgi, vai tajā sistēmā, kur cilvēki spēlē pret nejaušību, vakara garlaicība var pārvērsties par jautru laika pavadīšanu. Iepriekš man bija pieredze ar derībām, bet tolaik tas bija tikai eksperiments ar desmit eiro. Toreiz es sapratu, ka svarīgi nav laimēt, bet nesabojāt garastāvokli ar sajūtu, ka kontrolēju pasauli.
Pie kafejnīcas letes pasūtīju otru espresso un pārbaudīju, vai mājās dators vēl nav atvēries. Protams, bija jau atvēries. Katram skaitlim, katrai spēlei vajag ieeju, un tieši tad es atcerējos, ka reiz esmu izmantojis vavada mirror. Jā, tā sauc rezerves ieeju, kad galvenā adrese kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ ir pieejama tikai ar vilcināšanos, kā iecienīta restorāna durvis, kas aizvērtas pirmdienās. Tāpēc es bez liekas piepūles uzklikšķināju vavada mirror un atradu sevi pazīstamā saskarnē.
Sākumā gāju cauri spēlēm kā tūrists apskatot suvenīru plauktus. Spēlēju tikai par sīkumiem, jo mana pamatstratēģija vienmēr ir atvēlēt priekam to summu, kuru nav žēl pazaudēt. Tajā vakarā tas bija trīsdesmit eiro. Tas ir mans personīgais budgeta likums, jo es labi pazīstu sevi: ja pārtraucu sekot līdzi, sāku uztraukties un vēl vairāk likt uz sarkanu. Tāpēc viss notika mierīgi. Pirmās desmit minūtes bija nesenas, bez liela satraukuma. Spēlēju klasisku tēmu ar augļiem, domāju par kebabu, sūdzējos kaķiem. Un tad nāca dīvains pavērsiens.
Pārslēdzos uz spēli ar maziem varoņiem, kas līdzinājās kosmiskiem rūķīšiem. Parasti šāda veida spēles mūs apbērbina ar lēnām griežamiem sitieniem, bet šoreiz trīsdesmit eiro izvērtās par septiņdesmit. Tas nav džekpots, tas nav nekas pārāk liels. Tomēr tā brīža sajūta man iemācīja ko vairāk par pašu azartu. Es sapratu, ka tā mijiedarbība ar mašīnu, kas izdomā skaitļu virknes, ir tikai savdabīga smadzeņu masāža. Es smējos un ar sevi runāju skaļi. ''Redz, tev šovakar vienkārši veicas'', nodomāju.
Pec apmēram stundas es izņēmu laimestu un pārsēdināju pārējo daļu atpakaļ uz izklaides kontu. Varbūt tas skan dīvaini, bet es jutos kā cilvēks, kurš pēc lielveikala apmeklējuma precīzi zina, kur atrodas katra prece. Tā mierīgā apziņa, ka esmu izmantojis sākotnējo saiti vai sistēmu, man lika justies kā pieredzējušam ceļotājam, kurš pilsētā atstājis savas atslēgas otru komplektu pie radiem. Un tad piezvanīja mans brālis. Viņam bija smaga nedēļa darbā, es zināju, jo pirmdien viņš sūdzējās par projekta grafiku. Tā vietā, lai viņu aplietu ar stāstiem par laimestu, es pajokoju un paskaidroju, ka, ja viņš grib nedaudz izklaidēties, varu padalīties ar noderīgu triku, piemēram, to pašu vavada mirror, ko es izmantoju. Viņš atbildēja ar klusu smiekliem un sacīja, ka viņam labāk derētu miegs.
Tas lika aizdomāties. Kādā brīdī mums visiem šķiet, ka dzīves lielākās atbildes parādās spīdošos logos. Patiesībā tās bieži parādās kā neērti sarkani paziņojumi no servera. Es iemācījos, ka spēle nav ne miega aizstājējs, ne sirds mudinātājs. Tā ir tikai sava veida smilšu kaste. Tajā smilšu pilī mēs varam būt gan arhitekti, gan plūdu upuri. Mans paveiktais darbs bija noteikt, kad doties mājās.
Kad beidzot uzvārīju tēju un ieslēdzu filmu, es jutos apmierināts nevis tādēļ, ka kontā bija nedaudz vairāk naudas nekā vakar. Bet tādēļ, ka biju pasmējies par sevi un savām stundām ilgajām domām par iespējamību. Neviens nejautāja, kāda bija mana svētdiena. Nākamajā dienā es tikai pastaigājos ar suni, kuru aizņēmām no kaimiņienes, un pārrunāju ar viņu, ka varbūt labāka alternatīva ir doties uz mežu sēņot. Kaimiņiene novēlēja veiksmi, un es sajutu, ka viss ir pareizi.
Un tad man ienāca prātā vēl atziņa: no šīs pieredzes es neko citu negribu paņemt līdzi. Ne jau naudu, ne aizraušanos. Katram cilvēkam ir sava veiksmes ķēde. Dažreiz tā ir saistīta ar birojā aizpildītu tabulu, dažreiz ar to, ka no veciem makiem izlasām savu izdevību sarakstu. Un es sapratu, ka mana svarīgākā mācība ir šī: pirms ļauties azartam, pajautā sev, kāda būs tava reakcija, ja spēle neattaisnos cerības. Ja vari smaidīt un zināt, ka nekas būtisks nav apdraudēts, tad piedzīvojums var kļūt par daļu no krāsainas sarunas, nevis drāmas pamata.
Tā nu mans sestdienas vakars, kurš sākās ar tukšu klusumu un kebabu garšvielām, beidzās ar noteiktību, ka es spēju kontrolēt tikai vienu lietu uz zemes — savus lēmumus. Skaitļi kādā spēlē ir tikai mirklis, bet attiecības ar sevi un tuvākajiem ir tā vērtība, kas maina visu. Varbūt kāds teiktu, ka tas ir pašapmāns. Bet lai ir. Labāk pašapmāns nekā slikts vakars dīvānā ar smagām domām, ka man kaut kā pietrū
